Nākamajā dienā mēs paņēmām kājas pār pleciem, tas ir, velosipēdus zobos, un ripojām turp, kur navigators rāda, proti - kaut kur uz Belbekas upes un ciematu Maloje Sadovoje, Boļšoje Sadovoje, Tankovoje rajonu. Cerējām tur atrast alu pilsētu, bet nez kāpēc atradām klosteri klintīs. Bet par visu pēc kārtas.
No rīta mūs sagaidīja suns, kurš dīca paiku, lai gan pieklājīgi
Ceru, ka jums vēl nav pavisam apnikuši burvīgie ūdenskrātuves skati
Pa ceļam mēs atradām kārtējo (pēc valriekstiem) interesanto koku ar smadzeņu formas augļiem. Pārliecinieties paši.
Protams, nepalaidām garām izdevību nogaršot. Par laimi, bija negaršīgi. Par laimi tāpēc, ka šis auglis nav ēdams, kā mums vēlāk paziņoja, lai gan medicīniskiem nolūkiem der.
Smadzenes tuvplānā
Pabraucām drusku arī pa asfaltu
Tiklīdz radās izdevība, nogriezāmies uz grunts ceļa
Urā - gadījās brads!
Bradu vīrišķīgi pieveicām, nenokāpjot no velosipēdiem
Dibenā lieli akmeņi, un ričuks raustās šurpu turpu kā epileptiķis, bet, ja tur būtu smalkas smiltiņas - būtu simtkārt sliktāk, jo viņš iestigtu kā karote slimnīcas putras šķīvī.
Oļai nebija uzkrājies gana daudz enerģijas ūdens šķēršļa pārmīšanai.
Acīmredzot no rītiem jāēd pamatīgāk, ogļhidrāti un olbaltumvielas 110% apmērā no dienas normas.
Bet Ņina, gluži pretēji, min tā, ka ūdens no riteņu apakšas šķīst
Bet arī pēc brada mūs gaidīja šķēršļi
Lai gan kādi tur šķēršļi tādiem varoņiem-iekarotājiem, nieks un ne šķēršļi. Stum tik savu ričuku mierīgi augšā, un visa bēda.
Reizēm pat pabraukt var
Mans blogs - vajag arī kādu savu bildi reizēm parādīt
Kolēģi ar kontaktpedāļiem vīrišķīgi min augšā jebkuros kalniņos
Viņi to dara tāpēc, ka kājas viņiem ir cieši pielīmētas pie pedāļiem (ja nu kāds nezina par "kontaktu" uzbūvi) un atlīmēt tās var, tikai aplejot ar šķīdinātāju. Grūti būt pontīgam vellapēdu sportistam!
Bet, kad nav izvēles, padodas pat viņi
Pusdienās mēs pārtikām no tā, kas auga zem kājām, jo, ja atceraties, cenā bija iekļautas tikai brokastis un vakariņas.
Toties priecājāmies par sarkani dzelteni zaļiem kokiem uz pelēkbrūnu klinšu fona. Un tā visas 7 dienas, hahaha.
Par laimi, modernās fotožopizācijas brīnumi ļauj man jūsu dēļ to gammu padarīt daudzveidīgāku.
Vispār - mēs meklējām alu pilsētu, bet atradām nez kāpēc tikai akmeņus
Pa ceļam mēs ar Vovu pamanījāmies nedaudz nolikties. Vova vispār uz līdzenas vietas kaut kā, bet es ar pedāli aizķēros aiz ceļa. Man ir gari klaņi (tā štelle, kur pedālis stiprinās), un, ja akmeņi lien ārā virs virsmas, man tas ir nāves slazds. Rezultātā es glīti pārlaidos pāri stūrei, un ričuks uzgāzās man virsū no augšas. Ņina šo prātam neaptveramo ainu vēroja ar stoicisku mieru, it īpaši tad, kad es piecēlos un divas minūtes lēkāju uz vietas aiz sāpēm, pie reizes pārbaudot, vai neesmu salauzis kādu kaulu vai saiti, kā pagājušoreiz uz slēpēm.
Ar zeļonku sasmērējos jau atpūtas pauzē.
Vietām mikroreljefs bija tāds, ka velosipēds drīzāk traucēja. Un krūmos viņš nelien cauri, neērti.
Vietējie iedzīvotāji, viņiem reljefs netraucē, nav kur steigties
Kā paši saprotat, simtiem metru augstuma kāpumi dažu kilometru laikā neveicina smaida gaisīgumu un vieglumu.
Visur akmeņi
Visur dzīvība
Kopumā ņemot, staigāt kājām pa kalniem ar velosipēdu man iepatikās. Kompānija, neskatoties uz tās izmēru, kārtējo reizi apliecināja savu draudzīgumu. Ne visi kustējās vienmērīgi, bet tas nevienam īpaši netraucēja.
Pats labākais brīdis bija, kad mēs pa šauru un slidenu kalnu taku, kas acīmredzami bija paredzēta gājējiem, nevis baikeriem, ripojām lejā, bija mazliet baisi un aizraujoši.